Hroma uzliku uzstādīšana soli pa solim

Kādam šis materiāls šķitīs lieks un nevajadzīgs, jo uzstādīt hromētas uzlikas uz auto ir pavisam vienkārši. Tomēr uzdrošinos Jūs pārliecināt, ka praksē dažkārt viss nav tik viennozīmīgi. Vai Jums vienmēr ar pirmo reizi ir izdevies glīti pielīmēt līmlenti un iegūt ideāli vienmērīgu virsmu? Nu redz. Viena lieta ir aizlāpīt caurumu šķūnī, bet pavisam cita — kad runa ir par atbildīgām vietām. Un jo īpaši svarīgi ir pareizi un nevainojami uzstādīt hroma uzlikas Jūsu mīļākajai mašīnai.

Jā, tā ir instrukcija «iesācējiem», taču tajā nav nekā aizvainojoša, jo mēs visi kādā zināšanu un prasmju jomā piederam pie šīs ne pārāk prestižās kategorijas. Bet ko padarīt — visu zināt nav iespējams, tāpēc pāriesim pie galveno metožu un uzliku montāžas īpatnību izklāsta uz automobiļa virsmas un tā sastāvdaļām.

1. posms: sagatavošana. Var ilgi saņemties uzliku uzstādīšanai, bet aizmirst visu, kas būs nepieciešams procesa veikšanai. Tad viss darbs pārvēršas bezgalīgos meklējumos un staigāšanā no dzīvokļa uz garāžu un atpakaļ. Darbam mums būs vajadzīgs: līmlente vai hermētiķis, fēns, lupatas, attaukošanas līdzeklis (tas var būt šķīdinātājs, auto salvetes vai spirts — ja, protams, nav žēl), marķieris, plastmasas lāpstiņa (ja nepareizas uzstādīšanas gadījumā vajadzēs demontāžu), urbis (ja runa ir par uzlikām ar fiksējošām aizdares skavām).

2. posms: virsmas tīrīšana. Te viss ir standarti un loģiski. Notīrām netīrumus, noskalojam, ar šķīdinātāju, spirtu vai citiem līdzekļiem noņemam taukus, degvielas un smērvielu atlikumus, rūsu. Un šīs fāzes noslēgumā uzstādīšanas vietas noslaukām ar sausu tīru lupatu vai drānu.

3. posms: marķēšana. Pieliekam uzliku paredzētajā uzstādīšanas vietā, koriģējam tās pozīciju, pēc tam ar marķieri iezīmējam stiprinājuma zonu vai urbšanas vietas.

4. posms: uzstādīšana.

a) izmantojot hermētiķi (silikonu), tas jāuzklāj plānā kārtā uz uzlikas virsmas; labākai saķerei tikpat nelielu hermētiķa daudzumu var uzklāt arī uz montāžas zonu, kas atzīmēta uz auto virsmas. Jāatceras, ka pārmērīgs līmvielas daudzums novedīs pie nepietiekami blīva savienojuma un vēlāk — spraugu veidošanās un pakāpeniskas kontakta vājināšanās. Pēc tam detaļu uz dažām minūtēm cieši piespiež pie virsmas, sekojot, lai tā vienmērīgi piegulētu pamatplaknei pa visu perimetru.

b) izmantojot divpusējo līmlenti. Ja tā jau ir uzstādīta uz uzlikas, rūpīgi noņemiet aizsargslāni un piespiediet to pie ar marķieri iezīmētās vietas. Ja līmlente ir atsevišķa montāžas sastāvdaļa, pēc aizsargplēves noņemšanas to rūpīgi pielīmē pie pamatvirsmas. Pēc tam atver līmlentes ārējo līmējošo pusi un pievieno tai detaļas virsmu. Lenti pirms tam ieteicams uzsildīt ar fēnu 1–2 minūtes. Pēc piespiešanas var izmantot šo ierīci arī vēlreiz, bet pēc tam vēlreiz noturēt savienojumu zem spiediena.

c) ja tiek izmantoti izstrādājumi ar fiksējošiem elementiem (klipši, slēdži, mēlītes, aizdares), stiprinājuma virsmā tiek izurbti caurumi. Pēc to apstrādes un gumijas blīvējumu uzstādīšanas iegūtajos caurumos tiek uzstādītas uzlikas un no iekšpuses nostiprinātas ar mehānismā paredzēto stiprinājumu.

5. posms: stiprinājuma pareizības pārbaude. Pēc montāžas uzlikai ir jāsēž, kā saka, «akmens cieti». Pārbauda pareizu novietojumu, spraugu un nobīžu neesamību, vienmērīgu saskares vietu bez ārā spiedošas līmlentes vai silikona atlikumiem. Ja tie ir, tie nekavējoties jānoņem. Un, lai paveiktais darbs neietu vējā, ieteicams pirmajās pāris dienās pēc uzstādīšanas nepakļaut tūningoto auto «ūdens procedūrām».

6. posms: savācam attaukošanas līdzekļa atlikumus (protams, ne šķīdinātāju) vai atrodam ko cildenāku, aicinām draugus un nosvinam rezultātu. Šo punktu mēs stingri iesakām ignorēt!

Lūk, tik jautri un bezrūpīgi var pavadīt laiku, uzstādot auto aksesuārus. Un, ja sekosiet mūsu ieteikumiem un nepieļausiet rupjas kļūdas (piemēram, 6. posmu nepārcelsiet uz saraksta sākumu), tad viss izdosies ar pirmo reizi un bez pārtaisīšanas.